2008.gada 25.jūnijā Eiropas Cilvēktiesību tiesā (Tiesa) notikaLielās palātas tiesas sēde lietā "Andrejeva pret Latviju".

N.Andrejeva (iesniedzēja) pieteikumu Tiesā iesniedza 2000.gadā, sūdzoties par vairāku Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) pantu iespējamo pārkāpumu Latvijā. Tā, atsaucoties uz Konvencijas 1.protokola 1.pantu (tiesības uz īpašumu) saistībā ar Konvencijas 14.pantu (diskriminācijas aizliegums) iesniedzēja sūdzējās par 1995.gada likuma "Par valsts pensijām" Pārejas noteikumu 1.pantu, kurš pakļauj ārpus Latvijas nostrādātā laika perioda ieskaitīšanu apdrošināšanas periodā pilsonības nosacījumam. Iesniedzēja uzskata, ka šajā gadījumā runa iet par atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas identiskos vai līdzīgos apstākļos, proti, par diskrimināciju.

Savukārt, atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.punktu (tiesības uz taisnīgu tiesu), iesniedzēja sūdzējās par vairākiem pārkāpumiem viņas civillietas izskatīšanas gaitā Latvijas tiesās saistībā ar viņas prasību par pensijas aprēķināšanu.

Ar 2006.gada 11.jūlija lēmumu Tiesa pieņēma izskatīšanai pēc būtības iesniedzējas sūdzības attiecībā uz Konvencijas 6.panta 1.punkta iespējamo pārkāpumu daļā par Augstākās tiesas Senāta sēdes laika pārcelšanu iesniedzējai par to nepaziņojot, kā arī Konvencijas 1.protokola 1.panta kopā ar Konvencijas 14.panta iespējamajiem pārkāpumiem.

2007.gada 11.decembrī Tiesas palāta, pamatojoties uz Konvencijas 30.pantu, nolēma nodot lietu izskatīšanai Tiesas Lielajai palātai 17 tiesnešu sastāvā. Tiesas Lielās palātas pieņemtais nolēmums būs nepārsūdzams un galīgs šīs lietas risinājums.

 Pēc iesniedzējas un Latvijas valdības pārstāvju uzrunas, tiesneši izmantoja iespēju uzdot pusēm precizējošus jautājumus attiecībā uz dotās lietas būtību. Tiesnešus īpaši interesēja sekojoši jautājumi - pensiju aprēķināšana un apmēri gan bijušās PSRS laikā, pārejas posmā, gan arī šobrīd; pensijas sistēmas regulējums; valstu pēctecības jautājumi sociālā nodrošinājuma jomā, kā arī pēdējās aktualitātes attiecībā uz divpusējiem līgumiem sociālās drošības jomā.

 Tiesas sēdes ieraksts un pilns lietas faktu izklāsts būs pieejams Tiesas mājas lapā  25.jūnija pēcpusdienā.

Fakti lietā "Andrējeva pret Latviju"

 Natālija Andrejeva (turpmāk - iesniedzēja) ir Latvijas nepilsone, dzimusi 1942.gadā, bet Latvijas teritorijā dzīvo kopš 1954.gada. Pēc studiju pabeigšanas Rīgas Politehniskajā institūtā, 1966.gadā iesniedzēja tika pieņemta darbā Olaines plastmasu pārstrādes rūpnīcā. 1973.gadā iesniedzēja tika pieņemta darbā PSRS Ķīmiskās rūpniecības ministrijas Vides aizsardzības kontroles dienesta reģionālajā nodaļā. Līdz 1981.gadam viņa bija nodarbināta ministrijas pakļautībā esošajā Kijevas ķīmiskās rūpniecības uzņēmumā "Orghim", kas atradās Kijevā (Ukraina), pildot darba pienākumus Latvijā. Pēc tam iesniedzēja nonāca tā paša uzņēmuma citas nodaļas pakļautībā, kura atradās Dolgoprudnijā (Krievijā), kas savukārt bija pakļauta nodaļai, kuras birojs atradās Maskavā.

 1990.gada 21.novembrī pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas PSRS Ķīmiskās rūpniecības ministrijas Vides aizsardzības kontroles dienests tika likvidēts. Reorganizācijas rezultātā iesniedzēja tika pieņemta darbā Olaines plastmasu pārstrādes rūpnīcā, kur nostrādāja līdz 1993.gada septembrim.

 1997.gadā 6.augustā, sasniedzot 55 gadu vecumu, iesniedzēja griezās Rīgas Kurzemes rajona Sociālās apdrošināšanas pārvaldē (turpmāk - Pārvalde) ar iesniegumu apdrošināšanas stāža aprēķināšanai, lai pieteiktos vecuma pensijai. Savā 1997.gada 21.augusta atbildē Pārvalde informēja iesniedzēju, ka saskaņā ar 1995.gada likuma "Par valsts pensijām" Pārejas noteikumu 1.pantu, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pastāvīga dzīvesvieta 1991.gada 1.janvārī bija Latvija, apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīti tikai Latvijā nostrādātie gadi. Pārvalde no iesniedzējas darba grāmatiņas secināja, ka no 1973.gada 1.janvāra līdz 1990.gada 21.novembrim iesniedzēja bija nodarbināta Kijevā un Maskavā atrodošajās institūcijās. Iesniedzēja tika informēta, ka, lai ieskaitītu minēto periodu apdrošināšanas stāžā, ar dokumentiem ir jāpierāda, ka minētie uzņēmumi atradās Latvijas teritorijā.

 Iesniedzēja pārsūdzēja Pārvaldes atbildi Valsts Sociālās apdrošināšanas fonda Apdrošināšanas uzraudzības daļai, kas savā 1997.gada 4.septembra atbildē apstiprināja Pārvaldes atbildes pareizību. Valsts Sociālās apdrošināšanas fonda Apdrošināšanas uzraudzības daļa papildus norādīja, ka no arhīva dokumentiem redzams, ka iesniedzēja nav strādājusi Olaines rūpnīcā, nav saņēmusi algu no Olaines rūpnīcas, kā arī iesniedzējas darba devējs nav bijis nodokļu maksātājs Latvijas Republikā.

 Laika periodā no 1997.gada septembra līdz 1998.gada jūlijam iesniedzēja vairākkārt atkārtoti griezās ar iesniegumiem Valsts Sociālās apdrošināšanas fonda Apdrošināšanas uzraudzības daļā, Labklājības ministrijas Sociālās apdrošināšanas departamentā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) Apdrošināšanas uzraudzības daļā, kuras savās atbildēs atkārtoti apstiprināja aprēķinātā iesniedzējas apdrošināšanas stāža pareizību. Tai pašā laikā iesniedzēja tika informēta par likumā noteikto iespēju pārsūdzēt valsts iestāžu lēmumus tiesā.

 1997.gada 12.decembrī iesniedzējai tika piešķirta priekšlaicīga vecuma pensija. Aprēķinot iesniedzējas pensiju, VSAA Rīgas pilsētas Kurzemes filiāle balstījās uz augstāk minēto 1995.gada likuma "Par valsts pensijām" Pārejas noteikumu 1.pantu, ņemot vērā tikai periodus, kas nostrādāti Latvijā esošajos uzņēmumos. Šo aprēķinu rezultātā iesniedzējas ikmēneša pensija tika aprēķināta 20 latu apmērā.

 Ar 1999.gada 11.novembra VSAA Rīgas pilsētas Kurzemes filiāles rīkojumu iesniedzējas pensija tika pārrēķināta, apdrošināšanas stāžā iekļaujot laiku, kad iesniedzēja strādāja Kijevas uzņēmuma pakļautībā, jo bija stājies spēkā 1998.gada 26.februārī starp Latvijas Republiku un Ukrainu noslēgtais līgums sociālās aizsardzības jomā. Pamatojoties uz iepriekšminēto, kā arī ņemot vērā tajā brīdī pastāvošos pensiju indeksus, iesniedzējas pensija tika palielināta līdz 28.67 latiem mēnesī.

 Tiesvedības process Latvijā

1998.gadā Iesniedzēja griezās Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesā ar sūdzību par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Apdrošināšanas uzraudzības daļas amatpersonu prettiesisku rīcību, atsakoties iekļaut apdrošināšanas stāžā laiku, kad viņa strādāja Kijevas un Dolgoprudnijas uzņēmumu pakļautībā. Ar 1998.gada 1.decembra spriedumu tiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību. Tiesa konstatēja, ka iesniedzējas darba devējs 1973.gadā bija ķīmiskās rūpniecības ministrija, kas atradās Maskavā. Savukārt darba līgums bija noformēts ar ķīmiskās rūpniecības uzņēmumu "Orghim", kas atradās Kijevā, kas arī norīkoja viņu darbam Olainē par vecāko inženieri. Algu iesniedzējai maksāja no Kijevas ar pasta pārvedumiem. Pēc tam, sakarā ar uzņēmuma reorganizāciju, no 1981.gada 1.aprīļa iesniedzēja strādāja Dolgoprudnijas ķīmiskajā uzņēmumā un arī šajā laika periodā iesniedzēja saņēma darba algu ar pasta pārvedumiem no Dolgoprudnijas. Līdz ar to tiesa motivēja savu lēmumu noraidīt iesniedzējas sūdzību ar likuma "Par valsts pensijām" noteikumiem, atsaucoties uz to, ka viņas darba devējs no 1973.gada līdz 1990.gadam neatradās Latvijas teritorijā, kā arī algu iesniedzējai nemaksāja Latvijā. Fakts, ka iesniedzēja minētajā laika periodā dzīvoja Latvijas teritorijā, pēc tiesas ieskatiem nebija pats par sevi pietiekošs, lai ieskaitītu darba attiecības ar Latvijas teritorijai nepiederošajiem uzņēmumiem kā Latvijā uzkrāto apdrošināšanas periodu.

 Iesniedzēja pārsūdzēja Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas spriedumu Rīgas apgabaltiesā, kas ar 1999.gada 4.maija spriedumu noraidīja viņas apelācijas sūdzību. Tiesa atkārtoti konstatēja, ka laika posmā no 1973.gada līdz 1990.gadam iesniedzēja bija darba attiecībās ar uzņēmumiem, kuru juridiskā adrese nebija Latvijas teritorijā, kā arī to, ka viņa nesaņēma Latvijā algu. Tāpat tiesa pievērsa uzmanību faktam, ka likuma "Par valsts pensijām" Pārejas noteikumu 7.punkts paredz, ka pārejas periodā apdrošināšanas stāžu apliecinoši dokumenti ir darba grāmatiņa, darba līgumu grāmatiņa, dokuments, kas apliecina apdrošināšanas iemaksu izdarīšanu, citi dokumenti, kas apliecina apdrošināšanas stāžu (izziņas, darba līgumi un to izpildi apliecinoši dokumenti). Tiesa uzskatīja, ka apstāklis, ka iesniedzēja strīdus laika posmā pildīja savus darba pienākumus Latvijā, nevar būt par pamatu, lai atzītu minēto laika posmu par Latvijā uzkrāto darba periodu, jo faktiski viņa atradusies Latvijā komandējumā, kas nevar būt par pamatu valsts pensijas saņemšanai komandējuma vietā. Tāpat tiesa uzskatīja, ka dalība Olaines plastmasu pārstrādes rūpnīcas arodbiedrībā nevar kalpot par pierādījumu viņas darba attiecībām ar minēto rūpnīcu.

 Par Rīgas apgabaltiesas spriedumu 1999.gada 1.jūnijā Rīgas Tiesas apgabala prokuratūras prokurore iesniedza kasācijas protestu, jo uzskatīja ka minētais spriedums bija nepamatots. Prokurore atzina, ka iesniedzēja apstrīdētajā laikā posmā strādāja uzņēmumos, kas neatradās Latvijas teritorijā, kā arī nesaņēma Latvijā algu. Tai pašā laikā, prokurore uzskatīja, ka likuma "Par valsts pensijām" Pārejas noteikumi neparedz tādus obligātus apdrošināšanas stāžu veidojošos nosacījumus, kā darba devēja juridiskās adreses atrašanās Latvijā, vai darba algas saņemšana Latvijas uzņēmumā.

 1999.gada 4.augustā LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments trīs senatoru sastāvā nolēma lietu nodot izskatīšanai paplašinātā Senāta sastāvā.

 1999.gada 9.septembrī iesniedzēja saņēma LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta paziņojumu, ka viņas civillietas izskatīšana kasācijas kārtībā ir nozīmēta uz 1999.gada 6.oktobri plkst. 10.30, informējot par iesniedzējas tiesībām piedalīties kasācijas instances tiesas sēdē.

 1999.gada 6.oktobrī, sākot sēdi pirms iesniedzējai adresētajā paziņojumā norādītā laika, LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 7 tiesnešu sastāvā ar galīgo spriedumu noraidīja Rīgas Tiesas apgabala prokuratūras prokurores kasācijas protestu un atstāja negrozītu Rīgas apgabaltiesas 1999.gada 4.maija spriedumu. Papildus pirmās un apelācijas instanču tiesu norādītajam, Senāts motivēja iesniedzējas prasības atzīt Ukrainas un Krievijas uzņēmumos nostrādāto laika periodu par Latvijā uzkrātu darba periodu nepamatotību ar likuma "Par valsts pensijām" 1.pantu, saskaņā ar kuru par sociāli apdrošinātu personu uzskatāma persona, kura pati ir izdarījusi vai par to izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas valsts pensiju apdrošināšanai atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu". Atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 5.pantam visi darba ņēmēji ir pakļauti apdrošināšanai, kurus nodarbina darba devējs – iekšzemes nodokļu maksātājs. Iesniedzējas darba devēji Ukrainā un Krievijā nebija nodokļu maksātāji Latvijā. Līdz ar to, pēc Senāta domām, nebija pamata uzskatīt, ka, esot darba attiecībās ar uzņēmumiem ārpus Latvijas, iesniedzēja būtu pakļauta sociālai apdrošināšanai Latvijā. Visbeidzot, Senāts atzīmēja, ka apdrošināšanas perioda ieskaitīšanas problēma tiks atrisināta ar starpvalstu līgumu sociālās drošības jomā palīdzību.

 Iesniedzēja iesniedza sūdzību par Senāta rīcību attiecībā uz tiesas sēdes sākšanu pirms viņai paziņotā laika. 1999.gada 13.oktobrī LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs rakstiski atvainojies par pārpratumu saistībā ar lietas izskatīšanas sākumu Senāta sēdē, kā arī informēja, ka visi kasācijas protestā minētie apstākļi tika ņemti vērā, izlemjot jautājumu par apelācijas instances tiesas sprieduma atbilstību materiālo un procesuālo tiesību normām. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs arī informēja iesniedzēju, ka likums neparedz atkārtotu lietas izskatīšanu kasācijas instancē.