Indivīdam tieši pieejamās ANO cilvēktiesību aizsardzības procedūras

ANO sistēmā ir izveidotas vairākas institūcijas, kas nodrošina indivīdam tiešu pieeju cilvēktiesību aizsardzības procedūrām. Šajās institūcijās indivīds nepastarpināti var iesniegt sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem.

Cilvēktiesību sekmēšanas un aizsardzības apakškomisija

Cilvēktiesību sekmēšanas un aizsardzības apakškomisijas darbības loks aptver ar mazākumtautību (minoritāšu) problēmām saistīto jautājumu risināšanu.

Cilvēktiesību sekmēšanas un aizsardzības apakškomisija ir viena no tām institūcijām, kas īsteno ANO Ekonomiskās un sociālās padomes 1970.gada 27.maija rezolūcijā Nr.1503 noteikto procedūru (turpmāk – 1503.procedūra). 1503.procedūra ir vienīgā, kas attiecas uz ikvienu ANO dalībvalsti, kas nevar izstāties no šīs procedūras. Šajā procedūrā ir noteiktas tiesības indivīdam, indivīdu grupai vai nevalstiskām organizācijām iesniegt ANO sūdzību par ilgstošiem, sistemātiskiem un īpaši smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem kādā ANO dalībvalstī. Individuālo sūdzības iesniedzēju sūdzības šīs procedūras ietvaros gan netiek skatītas pēc būtības – tiek pieņemts lēmums par to, vai vadoties pēc šīm sūdzībām situācija valstī ir tāda, kurai būtu jāpievērš uzmanība. Šī procedūra ir konfidenciāla.

· Cilvēktiesību komiteja

Cilvēktiesību komitejas izveidošanas ir paredzēta 1966.gada Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Indivīdam ir tiesības griezties ar iesniegumu Cilvēktiesību komitejā par šī Pakta pārkāpumiem.

Lai iesniegtu sūdzību Cilvēktiesību komitejā indivīdam ir jāatrodas šī Pakta un tā Fakultatīvā protokola, kas nosaka indivīda tiesības griezties ar iesniegumu Cilvēktiesību komitejā, dalībvalsts jurisdikcijā (Latvija ir atzinusi Cilvēktiesību komitejas kompetenci izskatīt tās iedzīvotāju iesniegumus). Tāpat iesniegums var tik iesniegts tikai pret Pakta un protokola dalībvalsti. Iesnieguma priekšmetam ir jābūt Paktā noteikto tiesību pārkāpumam un tas nedrīkst būt anonīms. Pirms sūdzības iesniegšanas ir jābūt izsmeltām visām nacionālajām tiesību aizsardzības iespējām. Iesniedzējs nedrīkst ļaunprātīgi izmantot Cilvēktiesību komiteju un šis iesniegums nedrīkst būt jau izskatīts kādā citā starptautiskā cilvēktiesību aizsardzības institūcijā.

Pēc sūdzības iesniegšanas Cilvēktiesību komiteja par to ziņo dalībvalstij, pret kuru sūdzība ir iesniegta – dalībvalstij ir iespēja sniegt savus komentārus šajā jautājumā. Pušu iesniegtos materiālus Cilvēktiesību komiteja izvērtē slēgtā sēdē un pēc tam pusēm tiek paziņots pieņemtais lēmums.

Tā kā Cilvēktiesību komiteja nav tiesas instance, tās lēmumam nav juridiski saistoša spēka, bet pakta dalībvalstij ir jāņem vērā Cilvēktiesību komitejas lēmums un jānovērš lēmumā norādīties trūkumi.

Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja

1966.gada konvencijā par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu ir paredzēta Rasu diskriminācijas komitejas izveide. Atbilstoši šīs konvencijas nosacījumiem tās dalībvalsts jebkurā laikā var paziņot, ka atzīst rasu diskriminācijas komitejas tiesības saņemt un izskatīt iesniegumus no tās jurisdikcijās esošiem indivīdiem un par šīs valsts konvencijas normu un principu pārkāpumiem.

Lai individuālais sūdzības iesniedzējs (indivīds, indivīdu grupa vai nevalstiska organizācija) varētu griezties ar iesniegumu Rasu diskriminācijas komitejā tam ir jāatrodas tās valsts jurisdikcijā, pret kuru tiek vērsta sūdzība un šai valstij jābūt atzinušai Rasu diskriminācijas komitejas kompetenci skatīt šādus iesniegumus (Latvija nav atzinusi šīs komitejas kompetenci izskatīt tās iedzīvotāju iesniegumus). Tāpat ir jābūt izsmeltām visām nacionālajām tiesību aizsardzības iespējām (izņemot gadījumus, kad nacionālajā līmenī process ir nepamatoti garš) un kopš pēdējā nacionālajās instancēs pieņemtā lēmuma nav pagājuši vairāk kā seši mēneši. Tāpat šīs iesniegums nedrīkst būt anonīms.

Pēc iesnieguma saņemšanas Rasu diskriminācijas komiteja informē dalībvalsti par sūdzības saņemšanu (ja iesniedzējs tā ir norādījis, viņš var palikt anonīms) un valstij tiek dota iespēja sagatavot savus komentārus par šo jautājumu, kā arī iespējamos risinājuma variantus.

Pēc visas iesniegtās informācijas izskatīšanas Rasu diskriminācijas komisija informē dalībvalsti un sūdzības iesniedzēju par saviem priekšlikumiem un rekomendācijām. Līdzīgi kā Cilvēktiesību komitejas lēmumi šie priekšlikumi nav juridiski saistoši, bet tie norāda uz valsts veikto Konvencijas pārkāpumu, kas valstij ir jānovērš.

Komiteja pret spīdzināšanu

1984.gada konvencija pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos vai sodīšanu nosaka Komitejas pret spīdzināšanu izveidi.

Lai indivīds varētu iesniegt savu sūdzību Komitejā pret spīdzināšanu, konvencijas dalībvalstij, kuras jurisdikcijā ir iesniedzējs, ir jābūt atzinušai Komitejas pret spīdzināšanu kompetenci saņemt un izskatīt individuālus iesniegumus (Latvija nav atzinusi šīs  komitejas kompetenci izskatīt tās iedzīvotāju iesniegumus). Pirms iesnieguma iesniegšanas indivīdam ir jābūt izsmēlušam visas nacionālās tiesību aizsardzības instances. Šis iesniegums nedrīkst būt anonīms vai ļaunprātīgs, kā arī iesniegts vēl kādai starptautiskai institūcijai.

Pēc iesnieguma saņemšanas Komiteja pret spīdzināšanu informē valsti, pret kuru ir saņemts iesniegums, un tai ir jāsagatavo savi komentāri. Visa saņemtā informācija tiek izskatīta slēgtā sēdē, kur tiek pieņemts Komitejas pret spīdzināšanu viedoklis.

 Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja

1979.gada konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu paredz izveidot Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteju. 1999.gadā tika pieņemts šīs konvencijas Fakultatīvais protokols, kas paredz indivīdu tiesības iesniegt sūdzības Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejā. Latvija nav atzinusi šīs komitejas kompetenci izskatīt tās iedzīvotāju iesniegumus).